Cēsu pilsmuiža ir viens no romantiskākajiem objektiem Cēsīs, kur vēsturiskās Jaunās pils siluets pakāpeniski iznirst no senās Livonijas ordeņa pilsdrupām. Lai gan Cēsu pils, tās īpašniekiem piederošās muižas un Cēsu pilsmuižas ēku vēsture veido nesaraujamu kopumu, projektā “Cēsu Stāsti” par Pilsmuižas sākumu uzskatām 17. gadsimta vidu, kad Cēsu pils sāka funkcionēt vienīgi kā muiža.
Pēc Vidzemes nonākšanas zviedru varā 1621. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs 1627. gadā piešķīra Cēsu pili un pilsētu ar visiem piederumiem Zviedrijas valsts kancleram, grāfam Akselam Uksenšernam. Sākotnēji Uksenšernas rūpējās par pils uzturēšanu – 1629. gadā tika iegādāts ievērojams daudzums dzelzs Cēsu nocietinājumiem, bet 1637. gadā remontēja krāsnis un logus.
1649. gadā Aksela dēls, grāfs Ēriks Uksenšerna, pievērsās muižas saimniecības modernizēšanai, izdodot rīkojumu Cēsīs būvēt pietrūkstošās muižas ēkas par iespējami zemākām izmaksām. 1653. gadā viņa izdotie noteikumi paredzēja Cēsīs ierīkot aitu audzētavu ar 100 galvu lielu ganāmpulku, ievedot aitas no Prūsijas. Tajā pašā gadā viņš lika vaļņu meistaram Sigvardo izveidot Cēsu pils un pilsētas plānu, kas liecina par tālākiem nodomiem pils izmantošanai. Tomēr šīs ieceres netika īstenotas, un kopš 17. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem Cēsu pils funkcionēja vienīgi kā muiža.
Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijai 1721. gadā Cēsu pilsmuiža kļuva par publisko jeb valsts muižu. 1724. gadā muižas valdītājs Georgs Kristofs fon Grabaus rakstīja gubernatoram, ka, neskatoties uz pūlēm remontēt muižas ēkas, būvkoku un strādnieku trūkuma dēļ tās vēl nav pilnībā sakārtotas. Vēstulē minēts, ka pagājušajā rudenī uzbūvēts laidars, bet vēl nepieciešams jaunu riju un klēti. Šajā laikā muižas ēkas tika būvētas no koka, bet pils bija pamesta.
1730. gadā Krievijas ķeizariene Anna Joanovna Cēsu pili un pilsmuižu uzdāvināja savam favorītam, Kurzemes-Zemgales hercogam Ernstam Johanam Bīronam. Tā kā Bīronam piederēja arī citi, vērtīgāki īpašumi, un viņš pamatā uzturējās Kurzemē vai Krievijā, visticamāk, viņš pilsmuižu neapsaimniekoja pats, bet iznomāja. 1744. gadā ķeizariene Elizabete I pili un muižu atsavināja Bīronam un uzdāvināja Krievijas kancleram Aleksejam Bestuževam-Rjuminam kā mantojamu īpašumu.
1731. gadā kanclers pārdeva pili un pilsētu Johanam Gotlībam I fon Volfam, kura dzimta bija rosīga un enerģiska. Fon Volfi centās sakārtot ap pili esošās zemes un ēkas, attīstīt lopkopību un uzbūvēja Cēsu pilsmuižas kungu māju jeb Jauno pili, izmantojot senos priekšpils ēkas un Lādemahera torņa mūrus.
Tomēr fon Volfi rīkojās arī nežēlīgi – viņi padzina 9 zemniekus no viņu mājām, lai ierīkotu 2 jaunas lopu muižas, un zemnieku klaušu pienākumi strauji pieauga. 1771. gadā Cēsu pilsmuižas zemnieki sūdzējās Vidzemes ģenerālgubernatoram, bet 1776. gadā viņu sūdzība tika iesniegta arī Krievijas troņmantniekam Pāvilam I, kad viņš apstājās Stalbē, lai nomainītu zirgus. Šīs sūdzības beigās tika noraidītas, un sūdzību sastādītājs Žagaru Krišus tika bargi sodīts.
1777. gadā fon Volfi pilsmuižu pārdeva Karlam Eberhardam fon Zīversam, un tā sākās fon Zīversu dzimtas 143 gadus ilgais valdīšanas periods piecās paaudzēs. 1821. gadā muižu mantoja Karls Gustavs fon Zīverss, kurš ap 1825. gadu sāka veidot Cēsu pils romantisko ainavu parku, sākotnēji tikai savai ģimenei, bet vēlāk atverot to arī cēsniekiem ar speciālām atļaujām.
1778. gs. 40-tajos gados Cēsīs tika izveidota plaši pazīstama ūdens dziedniecības iestāde. 1841. gadā ārsts Georgs Heinrihs Meijers ar grāfa K.G. fon Zīversa atbalstu sāka dziedināšanu ar Cēsīs atrasto ūdeni, kura rezultāti bija lieliski. 1843.-1845. gadā šis veselības ūdens kļuva pazīstams Pēterburgā un Maskavā, un uz Cēsīm ārstēties brauca daudzi Krievijas muižnieki. Meijera 1846. gadā izdotais apcerējums par ūdensdziedniecības iestādi kļuva par pirmo Cēsu tūrisma ceļvedi.
Pēc K.G. fon Zīversa nāves pilsmuižu mantoja viņa dēls Emanuels fon Zīverss vecākais. Viņa laikā, ap 1854. gadu, tika uzbūvēts skatu tornītis uz pilsdrupu R torņa, bet 1857. gadā to jau izmantoja korporācija “Livonia” saviem komeršiem.
1909. gadā Cēsu pilsmuižu mantoja Emanuels fon Zīverss jaunākais, kurš 1915. gada decembrī aizbrauca uz Krieviju un Cēsīs vairs neatgriezās. Viņš mira 1919. gada 7. decembrī Esentuki pilsētā Krievijā.
Pēc agrārās reformas 1920. gadā Jaunā pils tika nacionalizēta, bet 1922. gadā grāfa mantinieki pārdeva atlikušo nekustamo īpašumu Cēsu pilsmuižas teritorijā par 45 000 zelta latiem.
Mūsdienās Cēsu pilsmuižas kompleksā var aplūkot Jauno pili (tagad Cēsu pils muzejs), kas ir viena no retajām 18. gs. kungu mājām Latvijā, kura iecelta viduslaiku pils nocietinājumu sistēmā. Pils kompleksā ietilpst arī citas vēsturiskas ēkas – stallis-ratnīca (tagad Izstāžu nams), muižas klēts, bijusī alus darītava un krogs, kā arī romantiskais parks ar dīķi un pieminekļiem.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Ilma Zālīte, Mg. hist. un Cēsu Rotary kluba projekta "Apkārtgājiens gar Cēsu muižām"
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem
Agris Dzenis, Mag. hist. pētījums "Cēsu pils vēsture"
