Glūdas pusmuiža: balto mālu dārgums Cēsu pakalnos
Cēsu ziemeļrietumu daļā, apvidū, ko vietējie dēvē par Glūdas kalnu, reiz atradās Glūdas pusmuiža — neliela, bet vēsturē nozīmīga vieta. Tā kļuva īpaša, pateicoties unikālam dabas resursam — baltajam mālam, ko izmantoja tēlniecībā un kosmētikas ražošanā. Šis retais materiāls bija tik vērtīgs, ka kļuva par valsts īpašumu, un tā ieguve tika aizliegta.
Glūdas vārds vēsturiskajās kartēs parādās salīdzinoši vēlu. Johana Heinriha Kelča 1688. gada Cēsu zemes uzskaites kartē Glūda vēl nav atzīmēta kā atsevišķa saimnieciska vienība. Tikai 18. gadsimta vidū tā parādās oficiālajos dokumentos. Cauri muižas teritorijai līkumoja neliela upīte, kurai laika gaitā bija vairāki nosaukumi — Glūdas upīte, Vinterupīte un Mellupe.
Glūdas pusmuižas vēsture cieši saistīta ar Ziversu dzimtu (nejaukt ar Zīversiem, Cēsu pilsmuižas īpašniekiem) — vienu no ievērojamākajām Vidzemes particiešu ģimenēm. Kārlis Frīdrihs fon Ziverss, Cēsu pilsētas birģermeistars (1760–1767), iegādājās gan Glūdas, gan netālu esošo Dukuru muižu, veidojot stratēģisku īpašumu savienojumu un stiprinot savu ietekmi.
19. gadsimta muižu revīzijās Glūda minēta kā neliela saimniecība, kurā dzīvoja 6–10 latviešu zemnieku ģimenes. Atšķirībā no daudzām citām muižām, Glūdā nebija individuālu zemnieku māju nosaukumu. Vietējie iedzīvotāji — Liepiņi, Kirpji, Raši, Vērīti, Mises un Praudes — uzturēja muižas saimniecību un sniedza atbalstu Cēsu pilsmuižai. Glūda bija kā palīgsaimniecība lielākās sistēmas ietvaros.
Pēc 1920. gada agrārreformas grāfa Emanuela fon Ziversa atraitnei Leonijai fon Ziversai tika piešķirta neliela dzīvojamā māja ar desmit hektāriem zemes un daļu augļu dārza. Šis pieticīgais īpašums nespēja aizvietot kādreizējo muižniecisko varenību. Leonijas turpmākie dzīves ceļi ir apvīti noslēpumiem — pastāv nostāsti, ka vēl Otrā pasaules kara laikā viņa, būdama sirmgalve, ārstējusies Latvijas psihoneiroloģiskajās iestādēs.
Pēc Otrā pasaules kara Glūdas muižas ēkā ierīkoja invalīdu namu, ko vēlāk pārveidoja par veco ļaužu pansionātu. Šī sociālās aprūpes iestāde darbojās līdz 1994. gadam. Mūsdienās no pusmuižas varenības palikušas vien vairs tikai atmiņas — 1972. gadā uz Glūdas zemēm uzbūvēta jaunā Cēsu slimnīca, kas burtiski pārdalīja Glūdas ielu divās daļās. Ielas posms aiz slimnīcas saglabājies tikai kā neliela taka — pieticīgs, taču sirsnīgs atgādinājums par vietu, kur reiz mājoja Ziversi un kur slēpās Cēsu baltās “zelta smiltis”.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Ilma Zālīte, Mg. hist. un Cēsu Rotary kluba projekta "Apkārtgājiens gar Cēsu muižām"
Cēsu pils muzeja un Cēsu Centrālās bibliotēkas krājumiem.
