Kārlis Andersons (1844-1912) ir viens no izcilākajiem Latvijas kultūras vēsturē, jo viņš ir pirmais profesionālais latviešu fotogrāfs, kura talants un darbs ievērojami ietekmēja latviešu fotogrāfijas attīstību. Dzimis zemnieku ģimenē Dzērbenes-Nēķena muižas “Urbiņos”, viņš jau no agras jaunības izrādīja ievērojamu talantu zīmēšanā, kas vēlāk noveda pie viņa izvēles sekot mākslas ceļam.
Izglītību Andersons ieguva prestižajā Jāņa Cimzes Vidzemes skolotāju seminārā Valkā, kuru viņš absolvēja 1868. gadā. Seminārā apgūtā muzikālā izglītība viņu vēlāk virzīja uz kora diriģenta karjeru, vadot Valmieras dziedāšanas biedrības “Dziesmu rota” kori un piedaloties Pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos kā pirmais tenors. Vēlāk viņš kļuva arī par Cēsu Labdarības biedrības kora diriģentu.
Pēc desmit gadiem, pavadītiem skolotāja amatā Kocēnu pagastskolā, Andersons pieņēma izšķirošu lēmumu, kas mainīja viņa dzīvi un Latvijas fotogrāfijas vēsturi. 1879. gadā viņš atvēra pirmo fotosalonu, bet drīz devās uz Vāciju, lai apgūtu jaunākās fotogrāfijas tehnoloģijas. Atgriezies, viņš 1880. gadā atvēra fotosalonu Cēsīs, Vaļņu ielā, kas strauji ieguva popularitāti. Gadu vēlāk viņš iegādājās Lielajā Kalēju ielā 5 esošu īpašumu un izveidoja modernu fotosalonu ar augstvērtīgu tehnisko aprīkojumu.
Viņa darbi izpelnījās plašu atzinību un tika apbalvoti gan Latvijā, gan ārvalstīs, tostarp 1896. gadā Maskavā un 1901. gadā Rīgā. Viņš ne tikai fotografēja portretus salonā, bet arī devās izbraukumos, dokumentējot vietējo lauku dzīvi un muižas ēkas, īpaši Raiskuma apkārtnē.
Pēdējos dzīves gados Andersons izīrēja savu darbnīcu citiem fotogrāfiem, saglabājot zīmolu “K. Andersona fotogrāfija Cēsīs”, kas turpināja pastāvēt vēl gandrīz 25 gadus pēc viņa nāves.
