Ēka, kas daudzām cēsnieku paaudzēm pazīstama kā poliklīnika, ierakstījusi savu vārdu pilsētas vēsturē ar bagātu īpašnieku un funkciju maiņu stāstu. Grūti iedomāties, ka 18.gadsimtā šajā vietā atradās tikai dārzs, ko dokumentos apzīmēja kā "dārzs pirms Katrīnas vārtiem" – teritorija, kas atradās ārpus pilsētas aizsargmūra.
Pašreizējā divstāvu ķieģeļu ēka tika uzcelta 1880.gadā pēc būvuzņēmēja Johana Hoppes projekta, kad zeme piederēja ievērojamam dabaszinātniekam un ornitologam Oskaram fon Lēvisam of Menāram. Pirms ēkas uzcelšanas šis zemes gabals ar nosaukumu "Šulca dārzs" gadsimta garumā ceļoja no viena īpašnieka pie otra, līdz nonāca fon Lēvisa of Menāra rokās, kurš 1878.gadā to iegādājās par iespaidīgiem 10 000 rubļiem.
Pēc ēkas uzcelšanas Oskars fon Lēviss savu īpašumu iznomāja valsts iestādēm - Cēsu-Valkas miertiesas hipotēku (zemesgrāmatu) nodaļai un 1. iecirkņa miertiesneša kamerai. Nomas līgums, kas noslēgts 1889.gadā, paredzēja telpas nodot lietošanā par 1300 rubļiem gadā. Īpašnieks apņēmās veikt nepieciešamos remontus un pat sedzot ielas kopšanas, atkritumu izvešanas un dūmvadu tīrīšanas izdevumus – patiesi kundzisks žests!
Pēc Oskara fon Lēvisa nāves 1899.gadā īpašumu mantoja viņa atraitne Aleksandra, kura vēlāk pārcēlās uz Drēzdeni un 1902.gadā pārdeva namu muižniekam Gastonam fon Pistolkorsam par 16 500 rubļiem. Īpašums mainīja vairākus īpašniekus, līdz 1913.gadā to iegādājās Emma Špora, kuras ģimene to pārvaldīja līdz Otrā pasaules kara sākumam.
Nama telpas gadu gaitā izmantoja dažādiem mērķiem – šeit darbojusies Cēsu tipogrāfija, Elvīras Grosas privātais bērnu dārzs, šūšanas darbnīca, un pat notikuši adventistu dievkalpojumi. Pēc Emmas Šporas nāves 1937.gadā īpašumu mantoja viņas bērni Erika Krēmere un Arvīds Špors. Diemžēl 1939.gadā Erika repatriējās uz Vāciju, atstājot savu īpašuma daļu, kuru pārņēma Latvijas Kredītbanka.
Pēc Otrā pasaules kara, padomju varas laikā, 1949.gadā nams tika pārbūvēts par ambulanci, aizmūrējot parādes durvis ar Cēsu būvmateriālu rūpnīcā ražotiem ķieģeļiem. Kopš tā laika ēka kalpojusi kā medicīnas iestāde, un cēsnieki to joprojām mīļi dēvē par "poliklīniku".
Šī ēka, kuras vēsture aizsākās kā vienkāršs dārzs aiz pilsētas mūriem, ir kļuvusi par daļu no pilsētas identitātes – no muižnieku īpašuma līdz sabiedrībai nozīmīgai veselības aprūpes iestādei. Tā ir dzīva liecība par Cēsu pilsētas transformāciju cauri laikiem, politiskajiem režīmiem un sabiedrības pārmaiņām.
Apraksta izveidē izmantoti materiāli no:
Dace Cepurīte, Mg. hist., Pētījums “Cēsnieks un viņa nams”
Cēsu pils muzeja un Centrālās bibliotēkas krājumiem
